Jaunāko EST atziņu apkopojums valsts atbildības lietās un lietās, kas skar ES un nacionālo tiesību savstarpējo mijiedarbību.

1. Eiropas Savienības tiesības neuzliek par pienākumu dalībvalstij celt ES Tiesā prasību par Savienības normatīvā akta atcelšanu dalībvalsts pilsoņa interesēs pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienības darbību 263. un 265.pantu. Līdz ar to dalībvalstij, pamatojoties uz ES tiesībām, arī nevar iestāties atbildība par šāda pienākuma neizpildi. Savienības tiesības tomēr principā neaizliedz noteikt šādu pienākumu nacionālajās tiesībās vai arī paredzēt nacionālajās tiesībās dalībvalsts atbildību par šāda pienākuma neizpildi (EST lieta C-511/03 Staat der Nederlanden v. Ten Kate Holding Musselkanaal BV [2005] ECR I-8979).

2. Eiropas Savienības tiesības neuzliek par pienākumu dalībvalsts nacionālajai tiesai nepiemērot nacionālās procesuālo tiesību normas attiecībā uz tiesas nolēmuma galīgo raksturu un pārskatīt spēkā stājušos tiesas nolēmumu, ja tā uzskata, ka šāds lēmums ir pretrunā ar ES tiesībām. Minēto secinājumu neietekmē arī apstāklis, ka tiesas nolēmuma pārskatīšana ļautu labot pieļauto ES tiesību pārkāpumu. Šāda atziņa izdarīta ņemot vērā būtisko principa res judicata nozīmi gan Savienības, gan dalībvalstu tiesību sistēmās (EST lieta C 234/04 Rosmarie Kapferer v Schlank & Schick GmbH [2006] ECR I-2585). Lietā uzsvērta atšķirība no lietā Kühne & Heitz paustās atziņas, ka dalībvalstij ir pienākums pārskatīt iestādes administratīvu lēmumu, kas stājies spēkā.

3. Eiropas Savienības tiesības neaizliedz dalībvalstīm noteikt nacionālajās tiesībās termiņa ierobežojumu prasības par zaudējumu piedziņu celšanai pret valsti par direktīvas nepareizu ieviešanu tādā veidā, ka noilguma termiņš šādas prasības celšanai sāk tecēt no dienas, kad ir radušās pirmās kaitīgās sekas no direktīvas nepareizas ieviešanas, pat ja termiņa sākums šādā gadījumā būtu pirms direktīvas galīgā ieviešanas datuma (EST lieta C-445/06 Danske Slagterier v. Bundesrepublik Deutschland [2009] ECR I-2119). Tiesa lietā arī secināja, ka personai nav pienākuma pirms prasības celšanas gaidīt ES Tiesas spriedumu, ja ES Tiesā ir ierosināta lieta par iespējamu dalībvalsts veiktu Savienības tiesību pārkāpumu, uz kuru atsaucas persona konkrētajā lietā. Tāpat arī dalībvalsts nacionālajai tiesai nav pienākuma apturēt nacionālā noilguma termiņa tecējumu uz lietas izskatīšanas laiku ES Tiesā.

4. Eiropas Savienības tiesību normas aizliedz tāda nacionālā procesuālā noteikuma piemērošanu, atbilstoši kuram personai, kura atsaucas uz dalībvalsts ar normatīvo aktu pieļautu Savienības tiesību pārkāpumu, kas atzīts ar ES Tiesas spriedumu lietā, ir tiesības celt zaudējumu atlīdzināšanas prasību pret valsti tikai tad, ja persona pirms tam ir izsmēlusi visus nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus attiecībā uz administratīvā akta atcelšanu (kurš izdots saskaņā ar iepriekš minēto normatīvo aktu), tad, ja šāds noteikums nav attiecināms arī uz nacionālajām tiesībām. Proti, ja personai ir pienākums izsmelt visus nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus gadījumā, kad persona ceļ zaudējumu atlīdzināšanas prasību pret valsti par zaudējumiem, kas nodarīti ar nacionālo normatīvo aktu, kas ir pretrunā ar valsts konstitūciju, un dalībvalsts kompetentā tiesa to ir atzinusi (EST lieta C 118/08 Transportes Urbanos y Servicios Generales SAL v. Administración del Estado [2010] ECR I-0000). Minētā atziņa nepārprotami norāda uz valsts atbildības par ES tiesību pārkāpumu principa teorētisko "tuvību" atbildībai par konstitucionālo tiesību pārkāpumu.

5. Nepastāvot Eiropas Savienības noteikumiem šajā jomā, katras dalībvalsts tiesību sistēmas kompetencē ir noteikt kritērijus, balstoties uz kuriem ir nosakāmi un novērtējami zaudējumi, kas radušies valstij pārkāpjot ES tiesību normas publisko iepirkumu jomā (EST lieta C 568/08 Combinatie Spijker Infrabouw/De Jonge Konstruktie, Van Spijker Infrabouw BV, De Jonge Konstruktie BV v. Provincie Drenthe [2010] ECR I-0000).

6. Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47.pantā nostiprinātais tiesību uz efektīvu tiesas aizsardzību princips ir interpretējams tādā veidā, ka tas ir piemērojams arī attiecībā uz juridiskajām personām un tām atbilstoši minētajam principam piešķirtā juridiskā palīdzība var izpausties inter alia kā atbrīvošana no tiesvedības izdevumu un/vai juridiskās palīdzības izdevumu samaksas. Tas, vai persona ir atbrīvojama no minētajiem izdevumiem, ir jāizlemj nacionālajai tiesai izvērtējot katru gadījumu individuāli, balstoties uz komercsabiedrības formu, tās dalībnieku finansiālo stāvokli un citiem apstākļiem (EST lieta C 279/09 DEB Deutsche Energiehandels- und Beratungsgesellschaft mbH v. Bundesrepublik Deutschland [2010] ECR I-0000).

7. Apstāklis, ka nacionālais normatīvais akts nesatur atsauci uz Eiropas Savienības direktīvu, per se nevar būt par pamatu secinājumam, ka minētais normatīvais akts nevar tikt uztverts kā akts, ar kuru konkrētā direktīva tiek ieviesta. Nacionālo tiesību normu interpretācija ir ekskluzīvā nacionālo tiesu kompetencē, tādēļ tieši tām šādā gadījumā ir jānosaka, vai nacionālo tiesību norma ir uzskatāma par pasākumu, ar kuru tiek ieviesta konkrētā direktīva. Veicot šādu izvērtējumu, ir jāņem vērā nacionālo tiesību normas formulējums, tās mērķis, kā arī pieņemšanas apstākļi (EST apvienotās lietas C 444/09 un C 456/09 Rosa María Gavieiro Gavieiro (C 444/09), Ana María Iglesias Torres (C 456/09) v. Consellería de Educación e Ordenación Universitaria de la Xunta de Galicia [2010] ECR I-0000).

8. Prasībās pret valsti par nepamatoti iekasēto nodokļu vai nodevu atlīdzināšanu dalībvalstij ir tiesības izmantot iebildumu pret gala pircēja celto prasību, norādot, ka nodoklis netika piemērots minētajai personai, bet gan sākotnējam nodokļu maksātājam un tieši sākotnējais nodokļu maksātājs veica iemaksu valsts budžetā, ja pircējs, balstoties uz nacionālo tiesību regulējumu, ir tiesīgs celt prasību pret sākotnēji apliekamo personu. Tomēr gadījumā, ja izrādītos, ka apliekamajai personai ir neiespējami vai pārmērīgi grūti veikt atlīdzinājumu pircējam, kurš faktiski nesa nepamatoti piemēroto nodokļu vai nodevu finansiālo smagumu (it īpaši tas attiecas uz apliekamās personas maksātnespējas gadījumiem), efektivitātes princips pieprasa, lai pircējam būtu tiesības celt atlīdzināšanas prasību tieši pret valsti, un valstij nav leģitīma pamata atsaukties uz cēloņsakarības neesamību starp nodokļa vai nodevas iekasēšanu un pircējam radītajiem zaudējumiem (EST lieta C 94/10 Danfoss A/S, Sauer-Danfoss ApS v. Skatteministeriet [2011] ECR I-0000).

9. Eiropas Savienības tiesības paredz, ka nacionālajai tiesai, kurai apelācijas instances tiesa ir nosūtījusi lietu atkārtotai izskatīšanai, pretēji nacionālajās procesuālajās normās paredzētajam nevar būt saistošs augstākas instances tiesas nolēmums, ja tā uzskata, ka augstākas instances tiesas lēmums ir pretējs Savienības tiesībām un ir uzdevusi ES Tiesai attiecīgu prejudiciālo jautājumu. Pirmās instance tiesai turklāt nav pienākuma uzdot šādu jautājumu ES Tiesai, un tai ir tiesības nepiemērot augstākas instances tiesas nolēmumu, ja tas ir pretrunā ar Savienības tiesībām, arī neuzdodot ES Tiesai prejudiciālo jautājumu (EST lieta C 173/09 Georgi Ivanov Elchinov v. Natsionalna zdravnoosiguritelna kasa [2010] ECR I-0000, lieta C 555/07 Kücükdeveci [2010] ECR I 0000)

Veltas ir izrādījušās cerības, ka pamattiesību pozitivizēšana ES mērogā varētu radīt izmaiņas attiecībā uz nepriviliģēto prasītāju locus standi.

Jautājums par neprivileģēto prasītāju locus standi Eiropas Savienības (turpmāk - ES) tiesību aktu apstrīdēšanā tradicionāli ir bijis ļoti aktuāls kā viena no jomām, kur ES tiesām ir tikusi veltīta pamatīga kritika.1 Kopš diskusijas rašanās sešdesmitajos gados pēc Plaumann lietas,2 neskatoties uz zināmiem pavērsieniem Eiropas Kopienas dibināšanas līguma (turpmāk - EKL) 230. panta ceturtās daļas interpretācijā, kopējā ES tiesu nostāja ir saglabājusies nemainīgi nelabvēlīga neprivileģētajiem prasītājiem. Tā kā Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk - EST) savos spriedumos ir norādījusi, ka nav kompetenta pati reformēt tiešās prasības institūtu, dalībvalstis ar Lisabonas līguma pieņemšanu ir grozījušas iepriekšējā EKL 230. panta ceturtās daļas redakciju (domājams), ar mērķi uzlabot neprivileģēto prasītāju stāvokli. Šā raksta mērķis ir apzināt lielākos šķēršļus neprivileģēto prasītāju locus standi īstenošanā līdzšinējā EKL 230. panta redakcijā un izpētīt, vai jaunais Līguma par ES darbību 263. pants uzlabo neprivileģēto prasītāju stāvokli. Lai varētu pilnvērtīgi izvērtēt tiešās prasības institūta darbības efektivitāti, vispirms īsumā aplūkosim pamattiesību vietu Eiropas Savienības tiesību sistēmā un to, vai Eiropas Savienībai ir pienākums nodrošināt efektīva tiešās prasības institūta darbību.

Pamattiesības kā Eiropas Savienības tiesību princips

Vairākumā no ES valstu konstitūcijām pēc Romas līgumu parakstīšanas, ņemot vērā pēckara vēsmas, jau bija cilvēktiesību sadaļas, un dalībvalstu pilsoņi kā pašsaprotamas uztvēra tiesības vērsties dalībvalstu konstitucionālajās tiesās, lai apstrīdētu likumus un citus valsts izdotos normatīvos aktus. Tādēļ varēja sagaidīt, ka dalībvalstu pilsoņi vēlēsies līdzvērtīgu aizsardzību arī pret ES tiesību aktiem, proti, iespēju izvērtēt arī šo aktu atbilstību cilvēktiesību normām. Sākotnēji EST ieņēma rezervētu nostāju, pamatojot to ar nepieciešamību aizsargāt ES tiesību autonomiju. Tā Stork lietā tiesa nosprieda, ka lietās, kur tai jāizvērtē ES aktu likumība, tai "nav saistoša nacionālo tiesību aizsardzība, pat ja tās ir konstitucionāla spēka".3 Tā kā ES pamatlīgumos cilvēktiesības nebija minētas, tad tiesa tādējādi netieši izvirzīja tēzi, ka tā nevērtēs ES tiesību aktu atbilstību cilvēktiesībām. Šāds uzskats neapmierināja dalībvalstu konstitucionālās tiesas, īpaši Vācijā, kur pēc kara normatīvo aktu atbilstības cilvēktiesībām izvērtēšana bija īpaši jutīgs temats.4 Parādījās risks, ka nacionālās tiesas atteiktos piemērot tās ES normas, kuras tiktu atzītas par tādām, kas ir pretrunā ar cilvēktiesībām.

Pirmoreiz cilvēktiesības kā tiesību avots minētas EST spriedumā lietā Stauder v. Ulm, nākot klajā ar atziņu, ka pamattiesības kā dārgums tiek glabātas Kopienas tiesību vispārējos principos un tiek aizsargātas no tiesas puses.5Handelsgesellschaft lietā tiesa sākotnēji atkārtoti uzsvēra savu pozīciju par ES tiesību autonomiju, proti, vērtējot Savienības normu spēkā esamību, tiesa nevar ņemt vērā nacionālo tiesību normas, jo tas nelabvēlīgi ietekmētu ES tiesību vienveidību un efektivitāti. Šajā spriedumā ES tiesa nāca klajā ar būtisko paziņojumu, ka "Kopienas tiesību spēkā esamību vai iedarbību dalībvalstī nevar ietekmēt apgalvojumi, ka tās ir pretrunā ar konstitūcijā ietvertajām pamattiesībām vai nacionālās konstitucionālās uzbūves principiem".6 Tālāk gan EST apstiprināja un plašāk izvērsa Stauder v. Ulm lietā izteikto atziņu par pamattiesībām kā vienu no ES tiesību avotiem: "Pamattiesību ievērošana ir neatņemama daļa no vispārējiem tiesību principiem, ko aizsargā Eiropas Kopienu tiesa. Lai gan šādu tiesību aizsardzība ir radusi iedvesmu dalībvalstīm kopējās konstitucionālās tradīcijās, to ievērošana ir jānodrošina Kopienas struktūras un mērķu ietvaros."7 Līdz ar to EST atzina, ka pamattiesības kā viens no dalībvalstīm kopīgiem tiesību principiem ir uzskatāmas par tiesību avotu ES tiesību sistēmā. Nold lietā EST norādīja, ka tai ir "pienākums smelties iedvesmu no dalībvalstīm kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām" un tā "nevar apstiprināt normas, kuras ir pretrunā ar šo valstu konstitūciju atzītajām un aizsargātajām pamattiesībām".8 Pamattiesības kā viens no tiesību principiem vēlāk tika iekļautas Līguma par ES 6. pantā.

 

Tiesiskuma kontrole un ubi ius ibi remedium princips

Tiesiskuma kontroles princips kā viens no ES tiesību principiem9 ieņem vietu starp ES tiesību avotiem un ir daudzkārt minēts EST spriedumos. Tiesiskuma kontroles principa īstenošana ir cieši saistīta ar tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli. Tur, kur ir tiesības, jābūt arī tiesību aizsardzības līdzeklim, lai persona varētu šīs tiesības realizēt (ubi ius ibi remedium). Pretējā gadījumā no piešķirtajām tiesībām nebūtu nekādas jēgas, jo tās nebūtu izlietojamas. EST ir atzinusi, kas šis princips ir uzskatāms par vienu no pamatbrīvībām, tādēļ ietilpst Eiropas Savienības tiesību sistēmā un bauda tiesas aizsardzību.10 Tiesiskuma kontroles princips ir ļoti svarīgs, lai personas varētu īstenot savu tiesību realizāciju, vēršoties tiesā. Cilvēktiesību kā ES tiesību principa īstenošana un ievērošana ļoti lielā mērā ir atkarīga no pilnvērtīgas tiesiskuma kontroles principa darbības, nodrošinot personai tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmu, kuru tā varētu izmantot, lai nepieļautu tās pamattiesību pārkāpumus.

Les Verts lietā EST konstatēja: "Eiropas Ekonomiskā Kopiena ir uz tiesiskuma principa balstīta Kopiena tādā ziņā, ka ne tās dalībvalstis, ne arī institūcijas nevar izvairīties no jautājuma par to, vai to pieņemtie pasākumi atbilst pamata konstitucionālajai hartai, Līgumam",11 tālāk atzīstot, ka "Līguma vispārējais mērķis ir panākt to, lai tiešā prasība ir pieejama pret visiem institūciju pieņemtajiem pasākumiem [..] kuriem ir mērķis radīt tiesiskas sekas".12 Tiesiskuma kontroles principa kā ES tiesību avota pastāvēšana izriet no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām, kā arī tas ir ietverts Eiropas Cilvēktiesību un Pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. un 13. pantā.

 

Eiropas Savienības Pamattiesību harta

Eiropas Savienības Pamattiesību harta (turpmāk - ESPH) tika izstrādāta 1999. gadā un 2000. gadā dalībvalstis to apstiprināja sanāksmē Nicā. Ja salīdzina ESPH saturu ar galvenajiem cilvēktiesību aizsardzības dokumentiem,13 tad tajā trūkst, piemēram, minoritāšu tiesību aizsardzības, bet ir tāds jauninājums kā cilvēku reproduktīvās klonēšanas aizliegums. Harta satur gan pirmās, gan otrās paaudzes cilvēktiesības. Līdz Lisabonas līguma pieņemšanai ESPH nebija juridiski saistoša, ES institūcijas un EST to uztvēra kā nesaistošu juridisku palīglīdzekli un avotu, ar kuru pamatot pamattiesību kā ES tiesību avota pastāvēšanu un noskaidrot tā saturu.

Neprivileģēto prasītāju locus standi kontekstā ir nozīmīgs ESPH 47. pants, kurš nosaka, ka "ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību".14Neskatoties uz ESPH nesaistošo raksturu, uz to saistībā ar pamattiesībām kā vispārējo tiesību principu uzreiz pēc pieņemšanas atsaucās Vispārējā tiesa15 un kādu laiku vēlāk arī EST.16 Lietā Reynolds Tobacco EST atsaucās uz Hartas 47. pantu par tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli, norādot, ka, "neskatoties uz to, ka šim dokumentam nav juridiski saistoša spēka, tas parāda tajā minēto tiesību nozīmīgumu Kopienas tiesiskās kārtības kontekstā".17 Lai arī Vispārējā tiesa un EST pēc ESPH pieņemšanas ir plaši atsaukusies uz šo dokumentu kā ES cilvēktiesību normu avotu, tas nav devis nekādu taustāmu rezultātu neprivileģētajiem prasītājiem. Prasītāju atsaukšanās uz hartas 47. pantu, kas garantē viņiem tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību, nav tikusi sadzirdēta, ES tiesām saglabājot nemainīgu individuālās ieinteresētības interpretāciju.

Līdz ar Lisabonas līguma spēkā stāšanos ES Pamattiesību harta ir ieguvusi juridiski saistošu raksturu, kas ir nostiprināts Līguma par ES 6. pantā: "Savienība atzīst tiesības, brīvības un principus, kas izklāstīti 2000. gada 7. decembra ESPH, kura pielāgota Strasbūrā 2007. gada 12. decembrī, un šai Hartai ir tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem."18 Līdz ar to rodas jautājums, vai ESPH pozitivizēšana maina neprivileģēto prasītāju stāvokli.

Līdzšinējā EST prakse par to neliecina. Neprivileģētie prasītāji uz tiesībām uz efektīvu tiesisko aizsardzību ir atsaukušies jau gadiem ilgi. Iepriekšējais pamatojums tam ir bijis vispārējos tiesību principos, tostarp atsaucoties uz Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. un 13. pantu, ar kuru tika noskaidrots šā principa saturs. Šāda principa pastāvēšanu ES tiesas nekad nav noraidījušas, gluži otrādi - tam konsekventi ir tikusi veltīta liela loma tiesu spriedumos. Problēma ir tajā, ka ES tiesas nekad nav atzinušas to, ka ES pastāvošā tiesību aizsardzības līdzekļu sistēma attiecībā uz neprivileģētajiem prasītājiem būtu šim principam neatbilstoša.19 Līdz ar to pēc Lisabonas līguma spēkā stāšanās nepastāv nekādi jauni apstākļi, kas liecinātu par to, ka gaidāma ES tiesu līdzšinējās nostājas maiņa.

 

Tiešās prasības institūts

Līgums par ES darbību paredz vairākus veidus, kā persona var panākt ES institūcijas izdota tiesību akta atcelšanu.20Visātrākais un efektīvākais (vismaz teorētiski) no šiem veidiem ir tiešā prasība, kas paredzēta Līguma par ES darbību 263. panta ceturtajā daļā. Turklāt atšķirībā no citiem Līguma par ES darbību paredzētajiem prasību veidiem tiešās prasības mērķis ir tieši ES institūcijas izdotā tiesību akta atcelšana, kamēr citās prasībās tiesību akta atcelšana var būt prasības apmierināšanas sekas, bet mērķis ir cits. Tā, piemēram, prasībā par kaitējuma, ko radījusi ES institūcija, atlīdzināšanu mērķis ir nodarītā kaitējuma kompensācija, un, apmierinot prasību, par spēkā neesošu var tikt atzīts akts, ar kura izdošanu institūcija ir radījusi personai kaitējumu. Tādējādi tiešajai prasībai būtu jābūt vispiemērotākajai, lai panāktu ES institūcijas izdota tiesību akta atcelšanu, jo tas ir šīs prasības vienīgais mērķis.

Tomēr Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 230. pants, kas līdz Lisabonas līguma pieņemšanai regulēja tiešās prasības institūtu, savu mērķi nesasniedza, jo tā noteikumi Eiropas Savienības tiesu interpretācijā bija nesamērīgi ierobežojoši attiecībā uz fiziskajām un juridiskajām personām. Ar Lisabonas līgumu minētā panta redakcija tika grozīta, tādēļ pievērsīsimies jaunās Līguma par ES darbību 263. panta ceturtās daļas redakcijas analīzei.

Līguma par ES darbību 263. panta ceturtā daļa nosaka: "Jebkura fiziska vai juridiska persona ar pirmajā un otrajā daļā minētajiem nosacījumiem var celt prasību par tiesību aktu, kas adresēts šai personai vai kas viņu skar tieši un individuāli, un par reglamentējošu aktu, kas viņu skar tieši, bet nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem."

 

Līguma par ES darbību 263. panta ceturtās daļas subjekti

Apzīmējums "fiziskas un juridiskas personas" minētā panta izpratnē ir tulkojams iespējami plaši. Tas izriet no līdzšinējās ES tiesu prakses, kuras piemērojamība izriet no apstākļa, ka arī iepriekšējā panta redakcijā tiešās prasības subjektu loks bija "fiziskas un juridiskas personas." Minētais subjektu loks nav aprobežots ne ar nosacījumu, ka fiziskai personai jābūt ES dalībvalsts pilsonim vai tās dzīvesvietai jāatrodas ES dalībvalstī, ne arī ar nosacījumu, ka juridiskai personai jābūt reģistrētai ES dalībvalstī.

Tāpat terminu "fiziskas un juridiskas personas" nevar reducēt līdz "privātpersonām", kā to dažreiz ērtības un parocīguma labad gribētos izdarīt un kā tas tiek lietots atsevišķu autoru publikācijās.21 Tā kā panta pirmajā līdz trešajā daļā kā subjekti ir minētas ES institūcijas un dalībvalstis kā publisko tiesību juridiskās personas, tad varētu šķist, ka ceturtajā daļā minētais apzīmējums "fiziskas un juridiskas personas" ir attiecināms tikai uz privātpersonām. Šāds slēdziens tomēr neatbilst patiesībai, jo 263. panta ceturtās daļas ietvaros prasību par ES tiesību akta atcelšanu var celt arī citas publisko tiesību juridiskās personas, piemēram, valstis, kuras nav ES dalībvalstis, dalībvalstu institūcijas vai autonomās iestādes, kā arī autonomie apgabali ar nosacījumu, ka šiem veidojumiem saskaņā ar dalībvalsts normatīvajiem aktiem piemīt juridiskas personas statuss.22 Tiek uzskatīts, ka prasītājam procesā piemīt juridiskā personība, ja viņš to ir ieguvis saskaņā ar nacionālajiem normatīvajiem aktiem, bet ne vēlāk kā pēc prasības celšanas termiņa iztecēšanas.23

Juridiskās personības kritērijs tiesu praksē tiek tulkots diezgan plaši, un ES tiesas ir atzinušas, ka juridiskā personība ES tiesību izpratnē piemīt arī tādam prasītājam, pret kuru ES institūcijas izturas kā pret neatkarīgu tiesisku vienību.24Tādējādi par 263. panta ceturtās daļas subjektiem ir uzskatāmas visas personas vai veidojumi, kas nav minēti panta pirmajā līdz trešajā daļā.

Jaunajā panta redakcijā ir saglabāti tiešās un individuālās ieinteresētības jēdzieni kā priekšnoteikums neprivileģēto prasītāju locus standi nodibināšanai. Nav pamata uzskatīt, ka šo jēdzienu saturs līdz ar Lisabonas līguma pieņemšanu būtu mainījies, tādēļ apskatīsim līdz šim izveidojušos ES tiesu praksi attiecībā uz minēto jēdzienu nozīmi.

 

Tiešā ieinteresētība

Lai apstrīdētais akts tieši skartu prasītāju, pirmkārt, tam ir tieši jāietekmē prasītāja tiesiskais stāvoklis un, otrkārt, akta spēkā stāšanās nedrīkst būt atkarīga no tā adresātu ieviešanas pasākumiem, ja vien tie nav automātiski un izrietoši tikai no Kopienas tiesību normām, nepiemērojot kādas citas "starpnormas".25 Otro apstākli EST parasti formulē tā, ka akts neatstāj dalībvalsts institūcijām rīcības brīvību attiecībā uz to, kā minēto aktu ieviest.26 Šā nosacījuma plašāku skaidrojumu tiesa ir sniegusi, piemēram, IMS lietā: "Gadījumos, kad dalībvalsts rīcība Kopienas institūcijas izdota akta ieviešanai ir automātiska vai nenovēršama, akts tieši skar personu, ko šī rīcība ietekmē. No otras puses, ja akts atstāj dalībvalstij izvēli rīkoties vai nerīkoties, vai arī neuzliek pienākumu dalībvalstij rīkoties kādā noteiktā veidā, tad tā ir dalībvalsts rīcība vai rīcības trūkums, kas tieši skar personu, nevis pats akts."27

Lai gan ES tiesu praksē ir bijušas lietas, kurās Komisija vai Padome atzīst prasītāja individuālo ieinteresētību un galvenais strīds locus standi kontekstā ir par tiešo ieinteresētību,28 šādu lietu skaits ir pavisam niecīgs, un par galveno šķērsli neprivileģēto prasītāju tiešajām prasībām ir uzskatāma tieši individuālās ieinteresētības pierādīšana.

 

Individuālā ieinteresētība

Individuālās ieinteresētības jēdzienam skaidrojumu EST deva Plaumann lietā: "Persona ir individuāli ieinteresēta, ja tai piemīt īpašības vai tā atrodas situācijā, kas to izceļ citu personu starpā, līdzīgi kā lēmuma adresātu."29 Balstoties uz šo EST atziņu Plaumann lietā un arī turpmākajā tiesas praksē, lai tiesa atzītu prasītāju par individuāli ieinteresētu, prasītājam vairumā gadījumu ir jāpierāda, ka viņš pieder kādai uz tiesību akta pieņemšanas brīdi slēgtai personu grupai, kurai nevar pievienoties jauni dalībnieki.30 Ņemot par pamatu slēgtās personu grupas koncepciju, locus standi nodibināšana ir ievērojami vienkāršāka lietās, kurās apstrīdētais akts attiecas uz pabeigtiem pagātnes notikumiem.31

Tāpat pamatīga kritikas daļa tiek veltīta EST par pašas izgudrotās slēgtās grupas koncepcijas interpretāciju, proti, tās strikti teorētisko pieeju.32 Tiesa nevērtē, vai kāds personu loks, piemēram, noteiktas produkcijas ražotāju loks, ir slēgts pēc būtības, bet gan tīri teorētiski. Piemēram, prasītāja arguments par to, ka viņš ražo kādas ekskluzīvas preces, līdzīgu ražotāju skaits ir neliels, ražošanas uzsākšana ir dārga un tehnoloģiski sarežģīta, tādējādi padarot jaunu ražotāju ienākšanu tirgū faktiski neiespējamu, netiktu ņemts vērā no tiesas puses.33 Ja pastāv teorētiska (vienalga, cik niecīga) varbūtība, ka jauni ražotāji tirgū varētu ienākt, EST viennozīmīgi secina, ka personu loks nav uzskatāms par slēgtu un prasītājs nav uzskatāms par individuāli ieinteresētu.

Viens no labākajiem piemēriem šā argumenta pamatotības atspoguļojumam tiesas praksē ir Piraiki-Patraiki lieta. Šajā lietā septiņi Grieķijas kokvilnas ražotāji apstrīdēja lēmumu, kas ļāva Francijai piemērot kvotu sistēmu dzijas importam Francijā no Grieķijas laika posmā no 1981. gada novembra līdz 1982. gada janvārim. Prasītāji norādīja, ka atbilst Plaumann testa kritērijiem, jo ir galvenie Grieķijas uzņēmumi, kuri ražo un eksportē kokvilnas dziju uz Franciju, turklāt Grieķijas izcelsmes dzijas ražošanai un eksportam uz Franciju ir nepieciešama industriāla un komerciāla organizācija, kura nevar tikt nodibināta vienā dienā un noteikti arī ne tik īsā laika periodā (3 mēneši), uz kuru attiecās pieņemtais lēmums. Ir skaidrs, ka ļoti īsā laika perioda un netipiskā uzņēmējdarbības veida dēļ akta darbības laikā jauniem ražotājiem ienākt tirgū bija faktiski neiespējami. Tiesai šajā sakarā bija citas domas: "Kas attiecas uz šīs produkcijas eksportu uz Franciju, tad tā ir tīri komerciāla aktivitāte, kuru var piekopt jebkurš uzņēmums jebkurā laikā. Tas nozīmē, ka lēmums skar prasītājus tādā pašā veidā kā jebkuru citu tirgotāju, kurš faktiski vai potenciāli varētu atrasties tādā pašā situācijā."34 Tādējādi EST, izvērtējot slēgtā personu loka esamību, nevērtē faktisko situāciju, bet gan balstās uz teorētiskiem un no reālās dzīves attālinātiem apsvērumiem un iespējamībām.

EST savos spriedumos ir arī norādījusi, ka par argumentu individuālās ieinteresētības pierādīšanai nevar kalpot ne tas apstāklis, ka prasītāju apstrīdētais akts ekonomiski ietekmē vairāk (smagāk) nekā citas personas,35 ne arī tas, ka ir iespējams vairāk vai mazāk noteikt to personu skaitu vai pat identitāti,36 kuru tiesisko stāvokli akts ietekmēs. Turklāt, kā EST ir norādījusi, piemēram, Apple lietā, individuālās ieinteresētības esamība nevar "izrietēt vienīgi no fakta, ka prasītājs ir vienīgais autorizētais minētā produkta importētājs Kopienā",37 tādējādi slēgtās grupas teorētiskā interpretācija liedz iespēju apstrīdēt aktu faktiski vienīgajai personai, kuras stāvokli tas ietekmē. Tāpat individuālās ieinteresētības pierādīšanai nav pietiekams fakts, ka prasītājs lielākā vai mazākā mērā ir bijis iesaistīts ES tiesību akta pieņemšanas procedūrā, ja vien tiesību akts nepiešķir viņam noteiktas procesuālās garantijas.38 Šeit jāmin arī ES tiesu prakses atziņa, ka arī dalībvalsts iestāšanās procesā neprivileģētā prasītāja pusē nepārvērš prasību par pieņemamu, neskatoties uz to, ka atsevišķā procesā dalībvalsts iesniegtā prasība būtu uzskatāma par pieņemamu.39

Slēgtās grupas koncepcija ir pamatpieeja, kuru EST izmanto individuālās ieinteresētības interpretācijā, tomēr pastāv arī atsevišķas lietu kategorijas, kurās EST piemēro atvieglotu interpretāciju, proti, par pamatu individuālās ieinteresētības pierādīšanai var kalpot arī citi apstākļi, kuri netiktu ņemti vērā, piemērojot tradicionālo Plaumann formulu.

Plašāka interpretācija tradicionāli tiek piemērota attiecībā uz trim lietu kategorijām: dempinga, konkurences un valsts atbalsta lietām. Minētajās jomās ES institūciju izdoto aktu apstrīdēšanu regulē īpaši noteikumi un šajos gadījumos tiek piemēroti citi pieļaujamības kritēriji, tomēr arī ārpus minēto kategoriju lietām tiesa dažkārt piemēro atvieglotu interpretāciju. Pirmo atviegloto pieeju varētu saukt par "tiesību pārkāpuma" pieeju, otru - par "kaitējuma pakāpes" pieeju, proti, EST izvērtē to, vai prasītājam nodarītais kaitējums ir pietiekami smags, lai izceltu to starp citām personām, ko akts ietekmē, līdzīgi kā lēmuma adresātu. Acīmredzot tiesa izmanto minētās pieejas pēc savas vēlēšanās, jo tā nav norādījusi konkrētus apstākļus vai lietu kategorijas, kurās tās tiek piemērotas tradicionālās Plaumann formulas vietā. Gluži pretēji - dažās lietās EST ir tieši norādījusi: apstāklis, ka apstrīdētā norma kādas personas ietekmē vairāk nekā pārējās, nav pietiekams, lai konstatētu individuālo ieinteresētību.40 Nākas piekrist viedoklim, ka "ir grūti izvairīties no sajūtas, ka EST sākumā izlemj, vai tā vēlas pieņemt lietu izskatīšanai, un tad piemēro to testu, kurš sniegs iecerēto rezultātu".41

Zināma konsekvence ir konstatējama, piemēram, dalībvalstu autonomo apgabalu lietās. Minētajās lietās individuāla ieinteresētība ir pierādāma gadījumos, kad, piemēram, tiesību akts pēc būtības atņem prasītājam (publisko tiesību subjektam) likumdošanas tiesības42 vai liedz izmantot apgabalam ar konstitūciju piešķirtās pilnvaras.43 Tomēr vairumā gadījumu individuālās ieinteresētības interpretācijā tiek izmantota Plaumannformula, kura, kā redzējām, padara ES tiesību aktu apstrīdēšanu faktiski neiespējamu.

 

Ar Lisabonas līguma pieņemšanu ieviestie jauninājumi

Līguma par ES darbību 263. panta ceturtā daļa paredz vairākas izmaiņas salīdzinājumā ar panta iepriekšējo redakciju. Pirmkārt, jaunā panta redakcija ļauj neprivileģētajiem prasītājiem apstrīdēt jebkuru tiesību aktu, nevis tikai lēmumus vai regulas, kuras pēc būtības ir lēmumi, kā to paredzēja Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 230. panta ceturtā daļa. Šis noteikums tomēr nav uzskatāms par būtisku jauninājumu, jo, lai gan tiesību norma expressis verbis to neparedzēja, EST praksē atzina neprivileģēto prasītāju tiesības arī uz citu aktu, tajā skaitā regulu un direktīvu apstrīdēšanu, ja vien tika pierādīta individuālā ieinteresētība. No otras puses, ir svarīgi, ka notikusi panta redakcijas saskaņošana ar sen izveidojušos tiesu praksi, jo tiesu prakses acīmredzama neatbilstība tiesību normas saturam nav normāla parādība jebkurā attīstītā tiesību sistēmā.

Līguma par ES darbību 263. panta pirmā daļa ir papildināta ar otro teikumu, kas expressis verbis piešķir EST tiesības izvērtēt arī savienības struktūru (bodies, offices or agencies) aktu likumību, ja tie rada tiesiskas sekas trešajām personām. Tas paplašina arī neprivileģēto prasītāju tiesības, jo neprivileģētie prasītāji ar 263. panta ceturtajā daļā noteiktajiem ierobežojumiem var apstrīdēt visus aktus, kas minēti panta pirmajā daļā. Uz šo apstākli atsaucās Vispārējā tiesa lietā Evropaïki Dynamiki, kas ierosināta pirms Lisabonas līguma spēkā stāšanās.44

Tomēr vienīgais būtiskais un īsteni nozīmīgais jauninājums panta redakcijā ir noteikums, ka reglamentējoša akta apstrīdēšanas gadījumā prasītājam vairs nav jāpierāda individuāla ieinteresētība, bet gan tikai tieša ieinteresētība, respektīvi, attiecībā uz reglamentējošiem aktiem neprivileģēto prasītāju ceļā uz locus standi ir noņemts lielākais šķērslis, kas līdz šim traucēja tiesību aktu apstrīdēšanu.

Līdz ar to ir nepieciešams noskaidrot jēdziena "reglamentējošs akts" nozīmi. Līgumā par ES darbību min tādus jēdzienus kā likumdošanas, nelikumdošanas akti (non-legislative) un nesaistoši (non-binding) akti, bet ne reglamentējoši akti. Tādēļ ļoti būtisks ir jautājums par to, kādu saturu EST piešķirs jēdzienam "reglamentējošs akts". 2011. gada 6. septembrī ir publicēts Vispārējās tiesas nolēmums lietā Inuit Tapiriit,45 kurā pirmoreiz kopš Lisabonas līguma spēkā stāšanās 2009. gada 1. decembrī ir vērtēts jaunajā panta redakcijā iekļauto jēdzienu saturs.

 

Lieta Inuit Tapiriit

Šajā lietā vairāki Kanādas un Grenlandes ziemeļu teritoriju pamatiedzīvotāji (inuīti), kā arī to intereses pārstāvošās organizācijas un jūras izcelsmes produktu tirgotāji apstrīdēja ES Parlamenta un Padomes Regulu Nr. 1007/2009 par tirdzniecību ar izstrādājumiem no roņiem.46 Minētā regula aizliedz komerciāla rakstura roņu izcelsmes izstrādājumu importu ES tirgū, nosakot, ka "ir atļauts laist tirgū tikai tādus izstrādājumus no roņiem, kuri iegūti medībās, ko tradicionāli veic inuītu vai citas iezemiešu kopienas un kas palīdz tām nodrošināt iztiku".

Tiesa vispirms konstatēja, ka Līgumā par ES darbību nav ietverts jēdziena "reglamentējošs akts" skaidrojums, tādēļ ir jāveic gramatiska, vēsturiska un teleoloģiska minētās tiesību normas interpretācija. Tālāk lēmumā ir konstatēts, ka EKL 230. panta ceturtā daļa paredzēja apstrīdēt divu veidu aktus: 1) lēmumus kā individuāli piemērojamus aktus un 2) vispārpiemērojamus aktus, ja tiek pierādīta tieša un individuāla ieinteresētība. Neskatoties uz to, ka Līguma par ES darbību 263. panta ceturtajā daļā ir izlaists vārds "lēmums", tiesas ieskatā, pantā ir saglabāti iepriekšējie divi apstrīdēšanas gadījumi un nācis klāt trešais. Proti, persona var apstrīdēt 1) individuāli piemērojamus aktus, 2) vispārpiemērojamus aktus, ja tiek pierādīta tieša un individuāla ieinteresētība, kā arī 3) reglamentējošus aktus, kas nav saistīti ar īstenošanas pasākumiem, ja tiek pierādīta tieša ieinteresētība. Balstoties uz iepriekš minēto, tiesa secināja, ka trešā iespēja neattiecas uz visiem vispārpiemērojamiem aktiem, bet gan uz šaurāku aktu loku, proti, reglamentējošiem aktiem.

Līguma par ES darbību 263. panta pirmā daļa izšķir vairākas apstrīdamo aktu kategorijas, proti, pirmkārt, likumdošanas aktus un, otrkārt, citus saistošus aktus, kuru mērķis ir radīt tiesiskas sekas attiecībā uz trešajām personām. Pēdējie saskaņā ar tiesas interpretāciju attiecīgi var būt vai nu individuāli akti, vai arī vispārpiemērojami akti. Tādējādi, interpretējot 263. panta ceturto daļu kopsakarībā ar panta pirmo daļu, tiesa secināja, ka trešajā, reglamentējošu aktu kategorijā, ietilpst vispārpiemērojami akti, kuri nav likumdošanas akti.

Tiesas ieskatā, šāda vārda "reglamentējošs" interpretācija (nošķirot minēto jēdzienu no likumdošanas aktiem) ir pamatota arī ar citiem Līguma par ES darbību pantiem, īpaši 114. pantu, kā arī izriet no Līguma par ES darbību 263. panta ceturtās daļas pieņemšanas procesa. Proti, Līguma par konstitūciju Eiropai projekta 365. pantā sākotnēji tika piedāvāts jaunajā panta redakcijā iekļaut jēdzienu "vispārpiemērojams akts", tomēr šis priekšlikums tika noraidīts, pieņemot jēdzienu "reglamentējošs akts" un tādējādi, tiesas ieskatā, apzināti saglabājot ierobežojošu pieeju attiecībā uz likumdošanas aktu apstrīdēšanu no neprivileģēto prasītāju puses.

Atsaucoties uz argumentāciju jau minētajā Jego-Quere lietā, tiesa secināja, ka šāda interpretācija arī nenonāk pretrunā ar ESPH 47. pantā nostiprinātajām tiesībām uz efektīvu tiesisko aizsardzību. Līdz ar to veltas ir izrādījušās cerības, ka pamattiesību pozitivizēšana ES mērogā varētu radīt izmaiņas attiecībā uz neprivileģēto prasītāju locus standi.

Tā kā ir zināma jēdziena "reglamentējošs akts" nozīme, nenoskaidrots ir palicis jautājums par reglamentējošo aktu nošķiršanu no likumdošanas aktiem. Likumdošanas akts atbilstoši Līguma par ES darbību 289. panta pirmajai un trešajai daļai ir likumdošanas procedūras ietvaros pieņemts akts - regula, direktīva vai lēmums. Tādējādi uz šiem aktiem arī pēc Lisabona līguma spēkā stāšanās saglabājas tiešas un individuālas ieinteresētības pierādīšanas pienākums.

Attiecībā uz aktiem, kas ietilpst reglamentējošu aktu kategorijā, jānorāda, ka Līgums par ES darbību paredz trīs veidu vispārpiemērojamus aktus, kuri nav likumdošanas akti: akti ar īpašu tiesisko pamatu (43. panta trešā daļa, 109. pants un 215. panta pirmā daļa), deleģētie akti (290. pants) un īstenošanas akti (291. pants). Līdz ar to, ievērojot tiesas argumentāciju Inuit Tapiriit lietā, individuāla ieinteresētība nav jāpierāda tikai iepriekš minēto aktu apstrīdēšanas gadījumā.

Lieki piebilst, ka tālākajā tiesas lēmuma daļā pārsteigumu nebija un tiesa neatkāpās no pusgadsimta gaitā strikti ievērotās neprivileģētos prasītājus ierobežojošās interpretācijas, secinot, ka daļu no prasītājiem regula tieši neskar, savukārt pārējie prasītāji "aktīvi piegādā tirgum roņu izcelsmes produktus no inuītu un ne-inuītu medniekiem un slazdu licējiem. Kā tādus viņus regula skar tāpat kā jebkuru citu tirgotāju, kurš piegādā tirgum roņu izcelsmes produktus".47

 

Kopsavilkums

Atjauninātā tiešās prasības institūta aprises saskaņā ar Līguma par ES darbību 263. pantu nav tās sajūsmas vērtas, ko tā ir radījusi atsevišķu autoru darbos.48 Atsevišķos pētījumos pamatoti ir norādīts, ka pārmaiņas, kas ieviestas jaunajā panta redakcijā, neatrisina galveno problēmu, proti, nepieciešamību pēc tiešās un individuālās ieinteresētības nosacījumu reformas. Tās, ticamāk, atspoguļo jaunievedumu, kas nošķir likumdošanas aktus un reglamentējošos aktus.49 Jaunajā panta redakcijā nav veikta individuālās ieinteresētības interpretācijas reforma, tādējādi neaizpildot esošos robus tiesību uz efektīvu tiesisko aizsardzību realizācijā. Pirms Inuit Tapiriit lietas varēja šķist, ka dalībvalstis ar Lisabonas līgumu ir paveikušas to, ko ilggadēji atteikusies darīt EST, proti, paplašināt neprivileģēto prasītāju locus standi, beidzot padarot tiešo prasību reāli pieejamu fiziskām un juridiskām personām. Šāds pieņēmums tomēr kārtējo reizi izrādās aplams, jo tieši būtiskāko ES tiesību aktu - lēmumu, regulu un direktīvu - apstrīdēšanas priekšnoteikumi saglabāti nemainīgi nesasniedzami neprivileģētajiem prasītājiem.

Beigās jānorāda, ka aplūkotais temats tuvākajā laikā visticamāk kļūs vēl aktuālāks, jo pārredzamā nākotnē (vismaz tā ir plānots) ir gaidāma ES pievienošanās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai.50 Tad vēl viena iespēja ieviest korekcijas attiecībā uz neprivileģēto prasītāju locus standi būs Eiropas Cilvēktiesību tiesai.

 

1 Rasmussen H. Why is Article 173 interpreted against private plaintiffs? European Law Review, 1980, No 5, Arnull A. Private applicants and the action for annulment since Codorniu. Common Market Law Review, 2001, No 38, Arnull A. From Charter to Constitution and beyond: fundamental rights in the new European Union. Public Law, 2003, ģenerāladvokāta Jakobsa viedoklis lietā C-50/00 P, Union de Pequnos Agricultores v. Council [2002] ECR I-6677, Cassese A., Weiler J., Clapham A. Human rights and the European community, 1st edition. Baden-Baden: Nomos Veragsgesellschaft, 1991, De Witte B. The Past and Future Role of the European Court of Justice in the Protection of Human Rights. Oxford: Oxford university press, 1999.

2 Lieta 25/62, Plaumann & Co. v. Commission [1963] ECR 95.

3 Lieta 1/58, Stork v. High Authority [1959] ECR 17.

4 Dehousse R. The European Court of Justice. London: Macmillan Press Ltd, 1998, p. 62.

5 Lieta 29/69, Stauder v. City of Ulm [1969] ECR 419, 7. punkts.

6 Lieta 11/70, Internationale Handelsgesellschaft [1970] ECR 1125, 3. punkts.

7 Ibid., 4. punkts.

8 Lieta 4/73, J. Nold, Kohlen-und Baustoffgrosshandlung v. Commission [1974] ECR 491.

9 Šajā gadījumā ir sarežģīti novilkt stingru robežu starp dalībvalstīm kopīgiem tiesību principiem un cilvēktiesībām kā tiesību principu.

10 Lieta 222/84, Johnston v. Chief Constable of the Royal Ulster Constabulary [1986] ECR 165, lieta 222/86, UNECTEF v. Heylens [1987] ECR 4097.

11 Lieta 294/83, Les Verts v. Parliament [1986] ECR 1339, 23. punkts.

12 Ibid., 24. punkts.

13 Domāta ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, ANO Pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, ANO Pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, Eiropas Padomes Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija.

14 Charter of Fundamental Rights of the European Union, Official Journal, C 83 of 30 March 2010.

15 Lieta T-54/99, max.mobil Telekommunikation Service GmbH v. Commission [2002] ECR II-313, 48., 57. punkts, lieta T-210/01, GEC v. Commission [2005] ECR II-4573, lieta T-378/02 R, Technische Glaswerke Ilmenau GmbH v. Commission [2005] ECR II-5575.

16 Lieta C-540/03, European Parliament v. Council [2006] ECR I-5769.

17 Lieta C-131/03 P, R.J. Reynolds Tobacco Holdings v. Commission [2006] ECR I-7795.

18 Treaty on European Union, Official Journal, C 191 of 29 July 1992.

19 Laikam vienīgais "vājuma brīdis" ir bijis Vispārējai tiesai lietā T-177/01, Jego-Quere v. Commission [2002] ECR II-2365, tomēr šim spriedumam Eiropas Savienības tiesa nepiekrita un atgriezās pie vecās interpretācijas, atzīstot prasību par nepieņemamu.

20Schermers H.G., Waelbroeck D.F. Judicial Protection in the European Union. Hague: Kluwer Law International, 2001, p. 314.

21 Sk., piem., Schermers H.G., Waelbroeck D.F. Judicial Protection in the European Union. Hague: Kluwer Law International, 2001, p. 311.

22Lieta C-95/97, Region Wallonne v. Commission [1997] ECR I-1787, lieta T-318/00, Freistaat Thüringen v. Commission [2005] ECR II-4179, lieta T-60/03, Regione Siciliana v. Commission [2005] ECR II-419, apvienotās lietas T 366/03 un T 235/04, Land Oberösterreich, Republic of Austria v. Commission [2005] ECR II-4005, lieta T-37/04 R, Região autónoma dos Açores v. Council [2008] ECR II-2153.

23 Lieta 50/84, Bensider and Others v. Commission [1984] ECR 3991, 7.-8. punkts, lieta T-161/94, Sinochem Heilongjiang v. Council [1996] ECR II 695.

24 Lieta 175/73, Union Syndicale, Massa and Kortner v. Council [1974] ECR 917, 11.-13. punkts, lieta 18/74, Syndicat Général du Personnel v. Commission [1974] ECR 933, 7.-9. punkts, lieta T-161/94, Sinochem Heilongjiang v. Council [1996] ECR II 695.

25 Lieta C-386/96 P, Dreyfus v. Commission [1998] ECR I 2309, 43. punkts.

26Lieta T 80/97, Starway v. Council [2000] ECR II 3099, 61. punkts, lieta T 45/06, Reliance Industries v. Council and Commission [2008] ECR II-2399.

27 Lieta T-346/06 R, Industria Masetto Schio Srl (IMS) v. Commission [2009] ECR II-1781.

28 Lieta T-60/03, Regione Siciliana v. Commission [2005] ECR II-419.

29 Lieta 25/62, Plaumann & Co. v. Commission [1963] ECR 95.

30Lieta T-213/02, SNF SA v. Commission [2004] ECR II-3047, lieta T-33/01, Infront WM AG v. Commission [2005] ECR II-5897, lieta T-213/02, SNF SA v. Commission [2004] ECR II-3047.

31 Apvienotās lietas 106/63 un 107/63, Alfred Toepfer and Getreide-Import Gesellschaft v Commission [1965] ECR 405.

32 Rasmussen H. Why is Article 173 interpreted against private plaintiffs? European Law Review, 1980, No 5, Arnull A. Private applicants and the action for annulment since Codorniu. Common Market Law Review, 2001, No 38, Arnull A. From Charter to Constitution and beyond: fundamental rights in the new European Union. Public Law, 2003, ģenerāladvokāta Jacobs viedoklis lietā C-50/00 P, Union de Pequnos Agricultores v. Council [2002] ECR I-6677, Cassese A., Weiler J., Clapham A., Human Rights and the European Community, 1st edition. Baden-Baden: Nomos Veragsgesellschaft, 1991, De Witte B. The Past and Future Role of the European Court of Justice in the Protection of Human Rights. Oxford: Oxford university press, 1999.

33 Lieta 11/82, A.E. Piraiki-Patraiki v. Commission [1985] ECR 207.

34 Ibid, 14. punkts.

35 Lieta T-196/03, European Federation for Cosmetic Ingredients (EFfCI) v. European Parliament and Council [2004] ECR II-4263, lieta T-108/03, Elisabeth von Pezold v. Commission [2005] ECR II-655.

36 Lieta T-108/03, Elisabeth von Pezold v. Commission [2005] ECR II-655, lieta T-82/06, Apple Computer International v. Commission [2008] ECR II-279.

37 Lieta T-82/06, Apple Computer International v. Commission [2008] ECR II-279.

38 Lieta T-369/03, Arizona Chemical BV and Others v. Commission [2005] ECR II-5839, lieta C-483/07 P, Galileo Lebensmittel GmbH & Co. KG v. Commission [2009] ECR I-8467.

39 Lieta T-37/92, BEUC [1994] ECR II-285.

40 Lieta T-196/03, European Federation for Cosmetic Ingredients (EFfCI) v. European Parliament and Council [2004] ECR II-4263, lieta T-108/03, Elisabeth von Pezold v. Commission [2005] ECR II-655.

41 Hartley T.C. The Foundations of European Community Law. Oxford: Oxford university press, 1994, p. 368.

42 Lieta T-37/04 R, Região autónoma dos Açores v. Council [2008] ECR II-2153.

43 Lieta T-60/03, Regione Siciliana v. Commission [2005] ECR II-419, apvienotās lietas T 366/03 un T 235/04, Land Oberösterreich, Republic of Austria v. Commission [2005] ECR II-4005.

44Lieta T 70/05, Evropaïki Dynamiki v. European Maritime Safety Agency [2010] (nav publicēta ECR), 75. punkts.

45 Vispārējās tiesas prezidenta rīkojums lietā T-18/10 R, Inuiit Tapiriit Kanatami v. Parliament and Council, publicēts 2011. gada 6. septembrī.

46 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1007/2009 par tirdzniecību ar izstrādājumiem no roņiem [2009]. O.J. L286/36.

47 Vispārējās tiesas prezidenta rīkojums lietā T-18/10 R, Inuiit Tapiriit Kanatami v. Parliament and Council, publicēts 2011. gada 6. septembrī, 90. punkts.

48Vassilis Hatzopoulos, Casual but Smart: The Court"s new clothes in the Area of Freedom Security and Justice (AFSJ) after the Lisbon Treaty, Research Papers in Law, 2/2008, p. 7.

49 Nelly Stratieva, Locus Standi for Private Applicants under Article 230 EC - ...And Justice for All? European Studies: BA Paper, Maastricht University, p. 12.

50 Šāda apņemšanās ir juridiski nostiprināta Līguma par Eiropas Savienību 6. panta otrajā daļā.

Publikācija laikrakstā "Jurista Vārds" Nr.44 (691)

2011.gada 1.novembrī

Bac.iur. Berjozkins Aleksandrs,
LU Juridiskās fakultātes maģistrants, zvērinātu advokātu biroja "Rasa un Ešenvalds" jurists

Foto: Boriss Koļesņikovs

The year 2011 started in Latvia with hope for financial and economic growth. Today, towards the end of the year, it can be concluded that the hopes were justified and recovery from the crisis has begun. Growth, although slight, is felt both in the private and the public sectors.

In the first six months of this year, Latvia's GDP increased 4.6% as compared to the same period last year. Nevertheless, there is still anxiety regarding the likely second wave of the financial crisis that would become even more harmful for the economy, and the entrepreneurs are forced to be extra careful with their future investment and development plans.

Jānis Ešenvalds, partner at Law Office "Rasa & Ešenvalds", explained that there are three different regulations on insolvency cases in the Republic of Latvia, depending when the insolvency case was wind up. Current Insolvency Law came into force on 1st November 2010. The law includes two solutions for insolvent companies (bankruptcy proceedings and legal protection proceedings) and two solutions for individuals (bankruptcy proceedings and settlement proceedings).

According to the statistics, in the first half of 2011 insolvency proceedings were instituted in 739 cases, which is 50% less than in the same period last year. The number of insolvency cases of private individuals keeps on grow- ing this year, up from 146 insolvency cases in the first six months of last year (9.87% from all cases) to 345 cases in 2011, which makes 46.62% of the total insolvency cases amount. Meanwhile, the number of insolvency cases for legal entities dropped by 70%.

Mr. Ešenvalds noted that under the new provisions of the Insolvency Act the bankruptcy procedure in Latvia has been made faster. "It is no longer necessary to place different publications in newspapers, it is not necessary to have physical creditor meetings, and dissemination of information to credi- tors and information exchange with authorities has been digitalised," he said.

At the same time, due to the crisis, the government has withdrawn funding for insolvency proceedings where recovery of assets is not pos- sible. Presently, creditors are offered to cover the administration costs for companies without assets at the point of takeover, if the creditors want due diligence of the company or litigation regarding recovery of assets.

"Due to trials being long and without results that can be forecasted, in most cases the creditors refuse to contribute funding to cover the admin- istration costs, thus avoiding additional loss, which has made the new bankruptcy procedure less effective," commented Mr. Ešenvalds.

He added that desipite of amendments in regulation it is still possible to approve the bankruptcy protection proceedings plan both extra-judicially and at the court, allowing the companies with debts to settle their liabilities within two years wholly or partly, discharging without minimum limita- tion, however, all creditor claims proportionately, according to a plan developed by the company and approved by the majority of creditors.

"It should be mentioned, though, that an important amendment has been introduced here. It provides for capitalisation of the debtor's debts and transfer of the new shares to the creditors, given their claims are discharged under the procedure to the extent that exceeds 10% thereof."

Publication "Corporate INTL"

http://www.corp-intl.com/Emags/6eZOrKHy16FGgktfaxpsIA3d3d/index.html#/22/