Publikācijas

Konstitucionālā sūdzība – iespēja vērsties Satversmes tiesā

Iespēja vērsties Latvijas Republikas Satversmes tiesā (ST) nav tipisks personas tiesību aizsardzības instruments, jo nereti šāds risinājums konkrētam tiesību jautājumam nav pieejams vai piemērots. ST nav tiesu institūcija, kas vēlreiz skata lietu pēc būtības, vai arī paralēls tiesību aizsardzības instruments. ST pārbauda tikai normu atbilstību augstāka ranga normām. Tomēr ir situācijas, kad vienīgā iespēja sasniegt vēlamo rezultātu ir vērsties ST, jo pamatā nelabvēlīgam lietas iznākumam vai situācijas noregulējumam bijusi antikonstitucionāla norma.

Kad drīkst vērsties Satversmes tiesā?

Privātpersona ST var vērsties tikai noteiktos gadījumos. Atbilstoši Satversmes tiesas likuma (Likums) 19.2panta1.daļai privātpersona konstitucionālo sūdzību var iesniegt, ja:

  • aizskartas tās Latvijas Republikas Satversmē (Satversme) noteiktās pamattiesības, piemēram, tiesības uz īpašumu, tiesības uz taisnīgu tiesu u.c., un
  • aizskārums radies, jo tiesību norma neatbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normai, piemēram, likuma vai Ministru kabineta noteikumu norma neatbilst Satversmei.

Tātad privātpersona ST var vērsties tikai tad, ja tiesību norma un tās piemērošana radījusi tai aizskārumu. ST nav iespējams vērsties, ja privātpersona atradusi Satversmei neatbilstošu normu, kas tomēr nerada tiesību aizskārumu pašai personai. Privātpersona nevar ST vērsties vispārējā labuma vārdā vai “sporta pēc”.

Būtisks priekšnoteikums konstitucionālās sūdzības iesniegšanai ST ir arī vispārējo tiesību aizsardzības līdzekļu izsmelšana. Proti, pirms vēršanās ST personai jāiziet process visās tiesu instancēs, kas paredzētas un pieejamas attiecīgajai lietu kategorijai, kā arī jāpārsūdz visi lēmumi, ja tiem noteikta pārsūdzības iespēja. Ja kāda pārsūdzības iespēja vēl pastāv, bet persona to nav izmantojusi, ST vērsties nevar.

Kāpēc iesniedz konstitucionālo sūdzību?

Konstitucionālo sūdzību iesniedz, lai panāktu, ka tiesību normu atceļ. Noteiktās situācijās tas var būt līdzeklis vēlamā rezultāta sasniegšanai, jo, atceļot normu, tiek atcelts arī uz tās pamata piemērotais ierobežojums. Piemēram, ja ar normu aizliegts iesniegt apelācijas sūdzību, pēc normas atcelšanas persona drīkst to darīt. Ja normā personai noteikts ierobežojums strādāt kādā profesijā, pēc tās atcelšanas persona var strādāt šajā profesijā. Līdz ar to konstitucionālo sūdzību iesniedz, ja normas atcelšana ietekmētu strīda vai lietas iznākumu.

Jānorāda, ka tiešu labumu, atceļot normu, var gūt tikai personas, kas iesniedz konstitucionālo sūdzību. Proti, nav iespējams būt pasīvam skatītājam un gaidīt, kad kāda cita līdzīgā situācijā esoša persona iesniegs konstitucionālo sūdzību un panāks taisnību. Ar konstitucionālo sūdzību persona labumu nodrošina tikai sev un tiem, kam atceltā norma varētu tikt piemērota nākotnē, bet ne tiem, kam tā piemērota pirms ST sprieduma.

Kad ir aizskartas pamattiesības?

Pamattiesības noteiktas Satversmes VIII nodaļā “Cilvēka pamattiesības”, paredzot, piemēram, tiesības uz taisnīgu tiesu, domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību, sapulču brīvību, tiesības uz veselību, tiesības uz īpašumu u.c. Daļa pamattiesību piemīt tikai fiziskajām personām (piemēram, tiesības uz ģimenes dzīvi), savukārt daļa attiecināma arī uz juridiskajām personām (piemēram, tiesības uz īpašumu, tiesības uz taisnīgu tiesu).

Satversmē pamattiesības definētas īsi un konkrēti. Nereti tās ietver vairāk tiesību, nekā minēts normā. Piemēram, tiesības uz taisnīgu tiesu ietver tiesības uz lietas izskatīšanu objektīvā tiesā, saprātīgā termiņā, tiesības uzzināt tiesas nolēmuma motivāciju, tiesības uz tiesas nolēmuma pārsūdzību u.c.

Lai noteiktu, vai aizskartas kādas Satversmē noteiktās cilvēktiesības, jāsaprot, vai un kā ir ierobežotas personas tiesības, proti, kas personai liegts. Personas tiesības var ierobežot dažādi, piemēram, ar sodu par administratīvo pārkāpumu vai noziedzīgu nodarījumu, kādas darbības aizliegumu ar administratīvo aktu vai arī kādu iepriekš pastāvējušu tiesību atņemšana ar jaunu normatīvo aktu. Arī civiltiesiskos strīdos ir iespējams personai nelabvēlīgs spriedums, jo kādā normā paredzēts netaisnīgs situācijas regulējums.

Jānorāda, ka ir gadījumi, kad konstatējams personas pamattiesību aizskārums, taču tas nav antikonstitucionāls. Dažkārt personas tiesību ierobežojums ir attaisnojams, jo ar to nodrošina kādu citu sabiedrības tiesisko interešu aizsardzību.

Kā sagatavot un iesniegt konstitucionālo sūdzību?

Konstitucionālo sūdzību Satversmes Tiesā var iesniegt 6 mēnešu laikā pēc tam, kad pieņemts un stājies spēkā galīgais nolēmums, ar kuru noteikts personas tiesību ierobežojums. Likumā konstitucionālajai sūdzībai paredzētas noteiktas prasības. Atbilstoši Likuma 18.panta 1.daļai un 19.2panta 6.daļai konstitucionālajā sūdzībā jānorāda:

  • pieteikuma iesniedzējs;
  • institūcija vai amatpersona, kas izdevusi apstrīdēto aktu;
  • lietas faktisko apstākļu izklāsts;
  • pieteikuma juridiskais pamatojums;
  • prasījums ST – piemēram, atzīt noteiktu normu par neatbilstošu Satversmei;
  • pamatojums, ka ir aizskartas personas Satversmē noteiktās pamattiesības un izmantoti vispārējie tiesību aizsardzības līdzekļi (vai arī tādu nav).

Lai veicinātu konstitucionālo sūdzību iesniegšanu, ST 2018.gada sākumā sniegusi ieteikumus konstitucionālās sūdzības sagatavošanai, kā arī izveidojusi konstitucionālās sūdzības veidlapu. Ieteikumi un veidlapa ir ļoti noderīgi, lai, sagatavojot konstitucionālo sūdzību, novērstu dažādus formālus trūkumus, piemēram, neaizmirstu norādīt kādu sūdzībā obligāti iekļaujamo informāciju. Tomēr šie ieteikumi nepalīdzēs sagatavot pieteikuma juridisko pamatojumu. Tā nepietiekamība ļoti bieži ir pamats atteikumam pieņemt sūdzību un ierosināt lietu. Lai sagatavotu konstitucionālās sūdzības juridisko pamatojumu, jāpārzina cilvēktiesības, kā arī ST judikatūrā un ārvalstu doktrīnā noteiktās atziņas.

Raksta autore: juriste Vija Kalniņa, raksts publicēts žurnāla iTiesības mājaslapā 2018.gada 11.aprīlī.

readvokati.lv