Publikācijas

Prasības pirmšķietama pamatotība

Prasības nodrošināšanas stadijā tiesai nav jākonstatē, ka prasības apmierināšanas iespējamība ir lielāka par tās noraidīšanas iespējamību.
Tiesību normu piemērotājiem civilprocesuālās tiesvedības ietvaros augstāk minētā tēze acumirklī varētu likties aplama. Saskaņā ar tiesu praksi, tostarp Augstākās tiesas Senāta pieņemtajiem nolēmumiem, tieši minētā priekšnoteikuma iestāšanās tiesai ir jākonstatē atbilstoši Civilprocesa likuma 140.panta pirmās daļas noteikumiem, lai vispār pastāvētu tiesisks pamats pieteikuma par prasības nodrošināšanu apmierināšanai.

Tomēr šāds viedoklis ir aplams, un pie šāda secinājuma var nonākt, ja Civilprocesa likuma 140.panta pirmā daļa tiek interpretēta ar pietiekamu rūpību un analīzi, piemērojot visas tiesību normu interpretācijas metodes, tostarp sistēmisko un teleoloģisko.

Kopš 2011.gada 1.oktobra Civilprocesa likuma 140.panta pirmā daļa ir tikusi papildināta ar otro teikumu: „Izlemjot jautājumu par prasības nodrošināšanu, tiesa vai tiesnesis ņem vērā prasības pirmšķietamo (prima facie) formālo juridisko pamatojumu.” Pirms minēto papildinājumu pieņemšanas to nepieciešamību akcentēja vairāki zvērināti advokāti un juristi publikācijās žurnālā „Jurista Vārds”[1]. Spriežot pēc pieņemtās tiesību normas teksta, var secināt, ka iepriekš minētās publikācijas ir bijušas noteicošās attiecīgo Civilprocesa likuma grozījumu pieņemšanā (vai vismaz to satura noformulēšanā)Tajās autori pauda atziņu, ka par būtisku Latvijas tiesību sistēmas trūkumu ir uzskatāms apstāklis, ka civilprocesā nepastāv mehānisms, ar kura palīdzību tiktu novērsta acīmredzami nepamatotu un frivolu prasību izskatīšana tiesās. Ir likumsakarīgi, ka šādas prasības var arī tikt nodrošinātas, tādējādi nesamērīgi ierobežojot atbildētāja tiesības. Ņemot vērā iepriekš minēto, tika pausta atziņa, ka „būtu tikai saprātīgi, ka Civilprocesa likumā beidzot tiktu skaidri noteikts, ka prasības nodrošināšanas izlemšanā tiesai ir jāņem vērā arī prasības formāli juridiskais pamatojums un prasības apmierināšanas pirmšķietamā iespējamība.”[2]
Būtu grūti atrast pamatotus un vērā ņemamus argumentus, lai apgalvotu, ka šāds tiesību normas mērķis nav leģitīms vai kopumā nenāk par labu tiesību sistēmas pilnveidošanai. Prasības nodrošināšana var diezgan būtiski negatīvi ietekmēt atbildētāju, un valstij būtu jānodrošina, lai šādu tiesību institūtu nevarētu izmantot ļaunprātīgi (vai vismaz lai šāda varbūtība tiktu iespējami samazināta). Līdz ar to Civilprocesa likuma 140.panta pirmā daļa pamatoti ir tikusi papildināta ar otro teikumu, kura mērķis ir nepieļaut acīmredzami nepamatotu prasību nodrošināšanu.

Neskatoties uz aplūkojamās tiesību normas taisnīgo, samērīgo un civilprocesuālo līdzsvaru garantējošo ratio legis, kas ir ielikts tās pamatā, tiesu praksē, tostarp Augstākās tiesas Senāta nolēmumos, minētā tiesību norma tiek piemērota nepareizi un neatbilstoši tās patiesajai jēgai un mērķim. Kā redzams no tiesību normas vārdiskā formulējuma, tiesai, pieņemot lēmumu par prasības nodrošināšanu, ir jāņem vērā prasības pirmšķietamais formālais juridiskais pamatojums. Tā kā tiesību normas mērķis ir nepieļaut acīmredzami nepamatotu prasību nodrošināšanu, tad ir skaidrs, ka tiesai ir pirmšķietami jākonstatē prasītāja materiālo prasības tiesību esamība un „pietiekams” formālais juridiskais pamatojums.

Formālā juridiskā pamatojuma pietiekamība ir jāizvērtē tiesai, un šāds uzdevums tiesiskā valstī tai nevar būt par smagu, ņemot vērā, ka kritēriji tā noskaidrošanai ir acu priekšā – nodrošināt, lai atbildētāja tiesības netiktu nepamatoti ierobežotas ar acīmredzami nepamatotu prasību nodrošināšanu, attiecībā uz kurām nerodas saprātīgas šaubas par to nepamatotību. Šajā ziņā kāds noteikti varētu iebilst, ka minētais kritēriju formulējums ir nepietiekami skaidrs vai arī  nepieciešamā pieteikuma pamatotības līmeņa latiņu jānoliek zemāk vai augstāk. Par to ir pieļaujamas diskusijas, tomēr pats tiesību normas mērķis pasaka priekšā pietiekami skaidrus kritērijus, lai secinātu, ka pie kopsaucēja nonākt ir iespējams.

Diemžēl tiesu prakse ir attīstījusies tādā veidā, ka tiesā tiek vērtēta „prasības pirmšķietamā formālā juridiskā pamatotība”, turklāt tieši tādā nozīmē, ka tiesa mēģina uzņemties tai nepavisam neatvēlētu lomu uzreiz pirmšķietami noteikt, ir celtā prasība pamatota vai nav. Tādējādi iedomātā prasības pamatotības latiņa tiek nolikta nesamērīgi augstu – tiesas ieskatā tai ir jābūt pat virs vidējā, proti, prasībai jābūt drīzāk apmierināmai nekā noraidāmai. Pretruna ar tiesību normas mērķi – nepieļaut frivolu prasību nodrošināšanu – ir acīmredzama. Var tikai minēt, cik ļoti šādu tiesu prakses izveidošanos ir ietekmējusi pavirša un neprecīza terminu lietošana (nepieciešamība izvērtēt prasības formālo juridisko pamatojumu nav identiska nepieciešamībai izvērtēt prasības formālo juridisko pamatotību). Manuprāt – diezgan būtiski.

Rezultātā Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments 2013.gada 24.aprīļa lēmumā lietā Nr.SKC-1654/2013 ir atzinis: „Nevar piekrist blakus sūdzībā paustajam viedoklim, ka, lemjot par prasības nodrošināšanu, tās pirmšķietamā juridiskā pamatojuma izvērtēšana izpaužas kā virspusēja pārbaude, vai pastāv kaut mazākā varbūtība prasības apmierināšanai. Gluži pretēji, lai piemērotu prasīto nodrošinājuma līdzekli, tiesai jākonstatē, ka prasības apmierināšanas iespējamība ir pirmšķietami lielāka par tās noraidīšanas iespējamību un šajā sakarā jāvērtē prasītāja materiālo prasības tiesību esamība, kā arī formāli juridiskais pamatojums. Citiem vārdiem, nepieciešams noskaidrot, vai pirmšķietami pastāv saprātīga iespēja taisīt spriedumu par labu prasītājam.” |

Atkāpes veidā jānorāda, ka arī man negribētos piekrist Senāta noraidītajam viedoklim par to, ka prasības pirmšķietamā juridiskā pamatojuma izvērtēšana izpaužas kā „virspusēja pārbaude, vai pastāv kaut mazākā varbūtība prasības apmierināšanai.” Šāds prasības pamatojuma līmenis acīmredzami ir pārāk zems. Tomēr turpmākais Senāta secinājums ir pretrunā ar Civilprocesa likuma 140.panta pirmās daļas mērķi un tās ratio legis.

Lai konstatētu, ka prasības pirmšķietamais formālais juridiskais pamatojums ir pietiekams, nav nepieciešams konstatēt, ka prasība ir drīzāk apmierināma nekā noraidāma. Turklāt paša Senāta izdarītie secinājumi ir savā starpā pretrunīgi. Nepieciešamība konstatēt, ka prasības apmierināšanas iespējamība ir pirmšķietami lielāka par tās noraidīšanas iespējamību nebūt nav līdzvērtīga nepieciešamībai konstatēt, ka pirmšķietami pastāv saprātīga iespēja taisīt spriedumu par labu prasītājam.

Šāda nepareiza tiesu prakses attīstība kārtējo reizi prasības nodrošināšanas procesā piešķir nepamatotas priekšrocības kādai no pusēm, šoreiz – atbildētājam. Prasītājs tiek nepamatoti ierobežots, jo vēl pirms lietas izskatīšanas uzsākšanas viņam ir jāspēj pārliecināt tiesu par to, ka celtā prasība ir drīzāk pamatota nekā noraidāma. Tomēr lielākais kaitējums, manuprāt, šādas nepareizas tiesu prakses rezultātā tiek nodarīts tiesu sistēmai un tās pamatprincipiem tiesiskā valstī – tiesnešu neatkarībai un objektivitātei.

Ideālā gadījumā tiesnesim, sākot skatīt lietu, nedrīkstētu būt izveidojies nekāds priekšstats un viedoklis par to. Tiesnesim būtu jābūt kā „baltai lapai”, lai tikai lietas izskatīšanas gaitā pušu iesniegtie pierādījumi, argumenti un citi savas pozīcijas pamatošanai izmantotie tiesiskie līdzekļi ietekmētu lietas rezultātu. Protams, ideālu apstākļu nemēdz būt, un arī to pastāvēšanas gadījumā visticamāk nāktos ciest citām ar likumu aizsargātām interesēm. Arī prasības pirmšķietamā formālā juridiskā pamatojuma izvērtēšana ir nepieciešamā atkāpe no iepriekš minētā principa, lai nepieļautu nesamērīgu atbildētāja tiesību ierobežojumu prasības nodrošināšanas procesā.

Tomēr pastāv būtiska atšķirība starp to, vai tiesa vēl pirms lietas izskatīšanas pēc būtības uzsākšanas izvērtē materiālo prasības tiesību esamību un saprātīgas prasības apmierināšanas iespējas esamību vai arī formulē savu viedokli (lai arī pirmšķietami) attiecībā uz to, vai prasība ir apmierināma vai noraidāma. Šāds vērtējums prasības nodrošināšanas stadijā nevar tikt veikts un prasība par tā veikšanu ir radusies nepareizas Civilprocesa likuma 140.panta pirmās daļas otrā teikuma tiesību normas interpretācijas rezultātā.

Mag.iur. Berjozkins Aleksandrs,
Zvērināta advokāta palīgs

Zvērinātu adokātu birojs Rasa & Ešenvalds

[1]     E.Čakste-Rāzna, D.Škutāns. Prasības nodrošinājuma bīstamā daba likumā un tiesu praksē. Jurista Vārds, Nr. 23(528), 17.06.2008,  M.Ābula, D.Škutāns. Saeima pret Augstāko tiesu. Jurista Vārds, Nr.24/25(567/568), 16.06.2009.
[2]     M.Ābula, D.Škutāns. Saeima pret Augstāko tiesu. Jurista Vārds, Nr.24/25(567/568), 16.06.2009.

Foto: Mārtiņš Plūme